Liepājas muzeja krājumā kopš 1956. gada glabājas tautas mīlestību ieguvušais sudraba pieclatnieks. Šīs monētas ar tautumeitas, kuru tautā sauca par Mildu, attēlu laika gaitā kļuvušas par Latvijas valstiskuma simbolu. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados no monētas tika darinātas piespraudes, ko meitas lepni nēsāja pie sava tautastērpa līdzās no vecmāmiņām mantotajām saktām. Savukārt padomju gados sudraba pieclatnieks kalpoja kā atgādinājums, ka reiz pastāvējusi neatkarīga, demokrātiska Latvija. Sudraba pieclatniekus Latvijas Banka laida klajā trīs reizes – 1929., 1931. un 1932. gadā.
Monētas dizaina autors bija grafiķis Rihards Zariņš (1869-1939). Piecu latu sudraba monētas aversā viņš lika Latvijas valsts lielo ģerboni, kura zīmējumu darināja 1921. gadā, būdams Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks. Ģerboņa pamatā R. Zariņš ņēma grafiķa Vilhelma Krūmiņa (1891–1959) projektu. Savukārt monētas reversam R. Zariņš izvēlējās latviešu tautumeitas tēlu kā tautas darba tikuma un ētiskās skaidrības simbolu.
Lai gan tautumeita sarunvalodā tiek dēvēta par Mildu, patiesībā R. Zariņš par modeli izmantoja savu kolēģi – Valstspapīru spiestuves korektori Zelmu Baueri (1900–1977). Daudzi cilvēki izvēlējās sudraba pieclatnieku netērēt un noglabāt nākamajām paaudzēm. Taču bija ģimenes, kuras šādu greznību nevarēja atļauties – bija jārūpējas, lai tiktu nomaksāti rēķini un sarūpēta pārtika.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pieci lati ļāva ģimenei baudīt bagātīgu maltīti. Piemēram, 1931. gadā rupjmaize kilogramā maksāja 28 santīmus, bet baltmaize – 64 santīmus. Svaigu, nenokrejotu pienu varēja iegādāties par 17 santīmiem litrā. Dārgāks prieks bija sviests – lai to iegādātos, nācās rēķināties vismaz ar 2 latiem par kilogramu. Dārzeņu zupai par 91 santīmu varēja iegādāties kilogramu liellopa gaļas ar kauliem, par 7 santīmiem – kilogramu kartupeļus, par 23 santīmiem – kilogramu burkānus, par 27 santīmiem – kilogramu smagu kāpostgalvu, bet par 14 santīmiem – kilogramu kāļus.
Piecus latus varēja iztērēt arī sava skaistuma uzlabošanā – matu nogriešana izmaksāja tikai 40 santīmus, kungi par papildus samaksu (30 santīmiem) varēja palūgt noskūt bārdu. Lai apmeklētu vislētāko kopēju pirti, nācās šķirties tikai no 30 santīmiem. Tīrs un svaigi frizēts 1931. gada Latvijas iedzīvotājs varēja nolemt atlikušo naudu iztērēt kultūrai – par 40 santīmiem viņš vienatnē varētu apmeklēt kādu kinoseansu, bet par 65 santīmiem – vienatnē aiziet uz teātra izrādi.
Foto: no Liepājas muzeja arhīva – Sudraba pieclatnieks
