Izstādes

Liepājas muzeja krājuma izstāde “Rosīgā Liepāja” ir veltījums Liepājas 400. jubilejai, kas ar priekšmetu, dokumentu un fotogrāfiju starpniecību atspoguļo Liepājas ekonomisko uzplaukumu un sasniegumus no 19. gadsimta beigām līdz Otrajam pasaules karam.

Izstādes saturs veidots, atklājot šī laika perioda trīs Liepājas attīstības šķautnes: “Liepāja ražo”, “Inovatīvā Liepāja” un “Liepāja saimnieko”.

“Liepāja ražo” veltīta pilsētas industrializācijai, jaunu uzņēmumu atvēršanai un ekonomiskajam uzplaukumam. Savukārt “Inovatīvā Liepāja” stāsta par jaunām un progresīvām lietām, demonstrējot izgudrojumus un arhitektūras sasniegumus, kas izceļ liepājnieku spējas un uzdrīkstēšanos, ieviešot inovācijas saimnieciskās aprites modernizēšanai. “Liepāja saimnieko” iepazīstina ar Liepājas rosīgo ikdienas dzīvi, daudzveidīgo piedāvājumu, amatniecību un tirgošanos.

Viena no reformām, kas vistiešākajā veidā skāra Liepājas sociālekonomisko situāciju, bija 1870. gadā pieņemtais Krievijas impērijas pilsētas nolikums, kura rezultātā 1877. gadā tika ievēlēta pilsētas pirmā dome. Pilsētas iekārtas reformēšana sakrita ar straujām un labvēlīgām pārmaiņām Liepājas saimnieciskajā dzīvē. Savu lielāko uzplaukumu Liepāja piedzīvoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad no nelielas provinciālas pilsētas tā kļuva par rosīgu un modernu industriālu centru ar labiekārtotu eksporta ostu un dzelzceļa satiksmi, kas savienoja Liepāju ar Romniem Ukrainas ziemeļaustrumu daļā. Tai bija atzari uz Jelgavu un Daugavpili, kā arī savienojumi ar Voroņežu, Kijevu, Mikolajivu un citām Ukrainas pilsētām.

Liepājas tirdzniecības un rūpniecības uzplaukums 19. gadsimta beigās rezultējās ar strauju iedzīvotāju pieaugumu, pilsētā aizsākās komerciālais drudzis. Vairāki tūkstoši cilvēku Liepāju izvēlējās par savu dzīvesvietu, jo redzēja tajā augstas ekonomiskās un profesionālās izaugsmes iespējas.

Salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām, Liepāja Pirmajā pasaules karā bija cietusi daudz mazāk un varēja ātrāk atjaunot savu rūpniecisko darbību. Tomēr pēckara gados Liepājas pilsētas saimnieciskā nozare saskārās ar noieta tirgus trūkumu. Pilsētai sava ekonomiskā attīstība bija jākoncentrē uz Rietumiem nevis uz Austrumiem. Šo mērķi apstiprināja Liepājā esošie Beļģijas, Vācijas, Francijas, Igaunijas konsulāti, kā arī Lielbritānijas, Somijas, Holandes, Spānijas, Zviedrijas, Polijas, Norvēģijas un Lietuvas vicekonsulāti, kuri pilsētā pārstāvēja savu valstu intereses, jo īpaši ekonomiskās.

20. gadsimta 30. gados pilsētas ekonomiskā situācija strauji uzlabojās. Ostai iegūstot brīvostas statusu, pilsētā pieauga uzņēmumu un tirdzniecības darījumu skaits. Liepājā atradās divas dzelzceļa stacijas: Rīgas un Aizputes, kā arī aktīvi darbojās piecas pasažieru dzelzceļa līnijas, piemēram, Liepāja–Saldus–Rīga, Liepāja–Alsunga un Liepāja–Rucava. Pasažieru kuģu satiksme savienoja Liepāju ar Brēmeni, Hamburgu, Šcecinu, Klaipēdu – Londonu, Kopenhāgenu. Uzņēmumu skaits pilsētas ietvaros palielinājās.

1940. gadā pēc Latvijas Republikas okupācijas lielākā daļa rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu tika nacionalizēti.

Ieejas maksa: pieaugušie 1,50 EUR, skolēni, studenti un pensionāri 1,00 EUR.