19. gs. Liepājas vēsturē nosacīti var dēvēt par miera gadsimtu. Tikai 1812. gada kara laikā pilsētā no jūlija līdz decembrim atradās Napoleona karaspēkā maršala Makdonalda 20000 vīru lielais franču un prūšu korpuss. Nopietna kara darbība šeit nenotika. Interesants ir ieraksts leitnanta Jūlija fon Hartviha: “/../ Liepāja ir vienlīdz skaista un bagāta pilsētiņa ar apmēram 6000 iedzīvotāju pie Baltijas jūras, ar skaistu ostu, ko veido Liepājas ezera izteka.” Tālāk viņš turpināja: “/../ jau kopš daudziem gadiem jūras krastā, kur nav būdiņu vai kādu citu peldiekārtu, aptuveni 800 soļu attālumā vieni no otrajiem vīrieši un sievietes peldas, nepārkāpjot stingros pieklājības likumus.” Cīņai pret Napoleona “Lielo armiju”, turpinoties jau aiz impērijas robežām, vairākiem tūkstošiem Kurzemes zemnieku nācās karot Krievijas armijas rindās. Latviešiem bija jādod caram 12 – 14 rekrūšu no katriem 500 vīriem. Napoleona karaspēka sakāve notika 1813. gada “Tautu kaujā” pie Leipcigas. Šī notikuma liecība skatāma muzeja ekspozīcijā. Tas ir bronzas bareljefs, kuru kaujā kritušā adjutanta Georga Launica piemiņai izveidojis viņa brālis, izcilā tēlnieka Bertela Torvaldsena audzēknis Eduards Nikolajs Šmits fon der Launics. 1822. gadā tas tika ievietots Grobiņas baznīcā, bet 2. pasaules kara draudze to dāvināja muzejam. Tagad tas ir viens no ievērojamākajiem klasicisma mākslas pieminekļiem Liepājā. Nozīmīgs notikums visas apkārtnes saimnieciskajā dzīvē bija ne tikai Liepājas, bet visas apkārtnes dzīvē bija Liepājas krājkases atvēršana 1825. gada 6. maijā. Tā bija pirmā šāda veida kredītiestāde Krievijā. Krājkases dibināšanas iniciatori bija Liepājas Lielās ģildes tirgotājs, konsuls Frīdrihs Hāgedorns kopā ar domubiedriem. Lai sekmētu noguldījumu pieplūdumu, īpaši no zemnieku vidus, F. Hāgedorns lūdza Grobiņas mācītāju Nikolaju Kārli Šmitu fon der Launicu uzrakstīt skaidrojošu grāmatiņu par krājkasi. “Izteikšana no tās krāšanas lādes, kas Liepājas pilsātā” iznāca 1825. gada septembrī. 1845. gadā krājkasi apmeklēja 4552 noguldītāji, trešdaļu noguldījumu bija veikuši liepājnieki, bet divas trešdaļas – lauku iedzīvotāji. Pēc neatlaidīgām pūlēm un liela organizatoriskā darba Liepāja 19. gs. 2. pusē ieguva dzelzceļa satiksmi. Liepājas – Romnu dzelzceļa izbūvē bija ieinteresēti gan vietējie Liepājas tirgotāji, gan plašākas Krievijas rūpnieciski tirdznieciskās aprindas. Dzelzceļa būve sākās 1869. gadā, pirmo līniju Liepāja – Kaišadore atklāja ar 19 stacijām atklāja 1871. gada 4. septembrī, bet viss maģistrāle tika pabeigta 1874. gada jūlijā un bija 1231 versti gara (viena versts – 1066,8 metri). Dzelzceļa ietekme uz Liepājas ekonomisko attīstību bija nepārvērtējama. Uzplauka tirdzniecība, rūpniecība, arī kultūra un sabiedriskā dzīve. 1881. gadā tika ievēlēta Liepājas Biržas komiteja. 1890. gadā tās klientus apkalpoja ap 40 aģentūru, 20 komisiju kantoru, 4 mākleru un notariāta kantori, 9 eksporta ekspedīcijas. 1887. gadā atklāja pēc izcilā pilsētas arhitekta P. M. Berči projekta būvēto biržas komitejas ēku – respektablāko tā laika celtni Liepājā. No rūpniecības nozarēm Liepājā attīstītākā bija metālapstrāde. Trīs šīs nozares uzņēmum “Bekers un Ko”, “Vezuvs” un “Folga” lielākie Kurzemē bija lielākie Kurzemē. Tajos nodarbināji apmēram pusi no pilsētas strādnieku skaita. Otā nozīmīgā rūpniecības nozare Liepājā bija kokapstrāde. Stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai deva kara ostas un cietokšņa būve no 1890. – 1904. gadam. 1899. gada sākumā sākās Liepājas elektrostacijas un tramvaja līniju būve. Satiksme tika uzsākta tā paša gada 7. septembrī. Bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem Liepājā nemitīgi atradās kā caurbraucēji, tā sezonas viesi. Labvēlīgais piejūras klimats un jūras ūdens ar augsto sāļu saturu jau kopš 19. gs. sākuma pakāpeniski izveidoja pilsētu par iecienītu kūrvietu. Tās prestižu vēl vairāk cēla cariskās ģimenes locekļu un paša ķeizara viesošanās. 1860. gadā Liepājā atpūtās un ārstējās troņmantnieks Nikolajs un citi ķeizariskās ģimenes locekļi, bet 1862. gada vasarā Liepājā dziednieciskā nolūkā ieradās lielkņazi Aleksandrs un Vladimirs, troņmantnieks Nikolajs, 7. jūlijā – cars Aleksandrs II ar carieni. Ekspozīcijā ir izstādīta cara dāvana Liepājai – divi filigrānā metāllējumā veidoti bruņinieku – austrumu un rietumu – tēli. 19. gs. gaitā Liepāja pakāpeniski kļuva par Kurzemes izglītības un kultūras centru. Gadsimta beigās šeit darbojās vairāk nekā 60 dažādu veidu pilsētas un privāto skolu. Liepājā bija attīstīts ģimnāziju tīkls, ievērojamākās bija vīriešu (Nikolaja) ģimnāzija un sieviešu ģimnāzija. 1876. gadā atvērās navigācijas skola. Liepājas preses vēsture sākums saistāma ar 1824. gadā iznākušo laikrakstu “Libausches Wochenblatt”, kas, mainoties īpašniekiem un nosaukumam, iznāca līdz 1939. gadam. Pirmā avīze latviešu valodā, taču ar provācisku ievirzi, “Liepājas Pastenieks”, vēlāk – “Liepājas Pastnieks” iznāca 1877. gadā, bet īstena latviešu iedzīvotājiem domāta avīze, kā to liecināja tās nosaukums “Latvietis”, savu ceļu sāka 1882. gadā. To izdeva un rediģēja skolotājs un grāmatizdevējs, pilsētas sabiedriskajā dzīvē nozīmīga personība Klāvs Ukstiņš (1832–1904). Ekspozīcijas zāles (vēsturiskās ēdamistabas) krāšņā rota bija un ir Ernsta Todes (1859–1932) vitrāža. Ernsta Todes nozīmīgāko darbu vidū ir vitrāžas, kas darinātas Rīgas Sv. Pētera baznīcas sakristejai, Sv. Jāņa baznīcas kora daļai, Rīgas Doma baznīcai, Biržas komercskolai (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija), vitrāžas darinātas arī dievnamiem ārpus Rīgas – Valtaiķos, Asarē u.c. Viņa darbnīcas slava bija izplatījusies tālu. Tās darinājumi atrodami Sanktpēterburgā, Maskavā, Kijevā, Odesā, Harkovā, vairākās Vitrāža Liepājas muzejā ēkā Kūrmājas prospektā 16/18, kas pasūtīta un celta kā koktirgotāja Katcenelsona ģimenes savrupnams, atrodas kopš ēkas būvniecības laikiem 1900.–1901. gadā, kad tā visticamāk tika Ernstam Todem speciāli pasūtīta. Ekspozīcijā ir redzami arī 19. gadsimta pirmās puses Liepājas skatu gleznojumi, pilnīga 19. gadsimtā apgrozībā esošo sudraba monētu kolekcija, paša pilsētas galvas kādreiz valkāto amata cepuri. Interesantāko eksponātu skaitā, protams, ierindojams arī riteņbraucēju biedrības “Union” velosipēds, kura priekšējā riteņa diametrs ir 125 cm.