Ceļā uz jauno pasauli

19. gs. beigas, 20. gs. sākums Liepājā ir ekonomiskā uzplaukuma laiks – straujā infrastruktūras attīstība, ostas padziļināšanas un pārbūves darbi ieved Liepāju jaunā pārmaiņu laikmetā. Gandrīz 30 gadus Liepāja bija viens no vadošajiem iedzīvotāju izceļošanas centriem Krievijas impērijā. Iedzīvotāju emigrācija caur Liepājas ostu 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija viens no Liepājas attīstības veicinošajiem faktoriem – jaunas viesnīcas, veikali, kafejnīcas, saloni – īsā laikā iezīmēja pilsētas jaunos vaibstus un ieskandināja Liepājas vārdu globālā mērogā. 

Iedzīvotāju emigrācija labākas dzīves meklējumos nav tikai mūsdienu Latvijas sociālekonomiskā parādībā,  vairāk kā 100 gadus atpakaļ Latvijas teritorijai vēl atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, caur Latvijas teritoriju izceļoja simtiem tūkstošu cilvēku. Tam laikam raksturīga politiskā situācija, ekonomiskais stāvoklis, sabiedrības noslāņošanās, iekšpolitiskie procesi veicināja izceļošanas kustību Krievijas impērijā.  Visu šo faktoru ietekmē 19.gs. 70. gadu beigās aizsākas iedzīvotāju emigrācija uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur rūpniecības attīstības ietekmē bija nepieciešami strādnieki rūpnīcās un industriālajos rajonos. Savukārt plašās, neapstrādātās zemes platības aicināja laukstrādniekus un lopkopjus. Liepājas osta, pateicoties izdevīgajam ģeopolitiskajam novietojumam, īsa laikā kļuva par vienu no vadošajām ostām emigrantu pārvadāšānā. Emigrantu masas plūda no Krievijas impērijas guberņām, lai caur Liepājas ostu dotos labākas dzīves meklējumos un “jauno pasauli”. 

Sākotnēji, pirms atklāja tiešo kuģu satiksmes līniju Liepāja – Ņujorka, emigranti no Liepājas uz ASV izceļoja pa etapiem – caur citām Eiropas ostām – Hulli, Sauthemptonu, Rostoku u.c. Tomēr, ar laiku, emigrantiem no visas pasaules pārpludinot ASV darba tirgu, daudzi, ilgstoši bez darba esošie cilvēki bija spiesti atgriezties atpakaļ dzimtenē, bet pat šie apstākļi neapturēja emigrācijas vilni. Ap 19. gs. 90. gadu miju kā jauni emigrācijas galamērķi iezīmējas Brazīlija, Argentīna un Dienvidaustrālijas apgabali, kur bija daudz brīvu, neapstrādātu zemju. Pretstatā ASV, kur pārsvarā emigrantus nodarbināja rūpniecībā un industriālajā sektorā, Brazīlijā, Argentīnā un Dienvidaustrālijā bija nepieciešami zemkopji, lopkopji un amatnieki – arodi, kas daudziem emigrantiem no Austrumeiropas bija ikdienišķa dzīves sastāvdaļa. 

Iedzīvotājus, kuri izceļoja no Krievijas impērijas nosacīti varēja iedalīt divās kategorijās – emigranti, kuri devās prom no dzimtenes uz visiem laikiem un atrada sev citu dzimteni jaunajā mītnes vietā, bieži izceļojot ar visām ģimenēm, un emigranti, kuri devās peļņā kā sezonas strādnieki, cerot vienu līdz divus gadus pastrādāt ārzemēs, nopelnīt naudu un pēc tam atgriezties atpakaļ pie ģimenes. Tomēr kā vēsta tā laika prese daudzus labākas dzīves tīkotājus apsolītās peļnas vietā sagaidīja slikti, antisanitāri un smagi dzīves apstākļi, aizbraucot svešumā, nebija nekādu sociālu un juridisku garantiju un viņus bieži apkrāpa gan emigrantu firmas, gan galamērķī esošie darba devēji. Libausche Zeitung periodiski ievietoja rakstus par emigrantu dzīves apstākļiem pēc izceļošanas, tā 1892. gadā kāds raksts vēsta par dramatiski augsto emigrantu bērnu mirstību un emigrantu ikdienas dzīves traģismu Austrālijā, kur cilvēki plantācijās praktiski dzīvojot vergu dzīvi. Zemes, kas sākotnēji tika uzlūkotas kā glābiņš no nabadzības un sociālās nevienlīdzības dzimtenē, realitātē daudziem atnesa postu un iznīcību.

Cilvēku emigrācija daudzām firmām kļuva par ienesīgu peļņas gūšanas avotu – biznesu. Bizness ar emigrāciju nesa lielu peļņu, daudzas emigrantu firmas izmantoja iedzīvotāju trūcīgo stāvokli, solot darbu un labāku dzīvi. Īsā laika posmā Krievijas impērijā izveidojās firmas, kas nodarbojās ar t.s. emigrantu vervēšanu, vēlākos gados atsevišķas firmas specializējās emigrantu pārvadāšanā pēc tautībām.
 Firmas algoja speciālus aģentus, kuri apbraukāja nabadzīgākos guberņu apgabalus un vervēja cilvēkus izceļošanai, piesolot bagātību un labākus dzīves apstākļus, atlaides biļetes maksai, atsevišķos gadījumos pat potencionālajam izceļotājam, maksājot pāris kapeikas, it kā apstiprinot gaidāmās grandiozās peļņas  un pārticības iespējas.  Krievijas impērijā emigrantu pārvadāšana bija ārzemju firmu pārziņā. Piemēram, firmai „Baltijas Lloids” Krievijas impērijā vien darbojās 70 aģentūras, kas no nabadzīgākajām guberņām vervēja iedzīvotājus izceļošanai. Piemēram, uz Austroungārijas un Krievijas impērijas robežas atradās ebreju emigrantu komiteja, kas nodarbojās ar dokumentu noformēšanu, nogādāja emigrantus līdz konkrētai Eiropas ostai (tostarp Liepājai), kur tālāk sekoja izceļošana uz kādu no izvēlētajiem galamērķiem. 

Ceļojuma biļete poļu ebrejam no Krakovas uz ASV izmaksāja 50 rubļu, 10 rubļi dienā tika ieturēti par dzīvošanas un transporta izdevumiem līdz izceļošanas ostai. Lai izprastu šādu pakalpojumu izmaksas, salīdzinājumam var minēt, ka atsevišķās Krievijas impērijas guberņās strādnieku vidējā dienas alga vīriešiem nepārsniedza 40 kapeikas, sievietēm dienas alga bija 25 kapeikas. Tāpēc daudzi izvēlējās pārdot visu savu iedzīvi un par pēdējiem līdzekļiem iegādājās biļetes visai ģimenei izceļošanai.

Liepājā īsi pirms Pirmā pasaules kara galvenās emigrantu pārvadāšanas firmas bija “Krievijas – Austrumāzijas kuģniecības sabiedrība”, “Baltijas Lloids”, “Knie, Falk & co.”, “Krievijas Brīvprātīgā flote” un “Karlsberg, Spiro & Co”.  Lielākie un modernākie tvaikoņi piederēja “Krievijas – Austrumāzijas kuģniecības sabiedrībai”, no kuriem katrs vidēji varēja uzņemt 800 cilvēku. Tomēr pētot Elisas salas muzeja materiālus, var secināt, ka atsevišķi tvaikoņi pārvadāja pat 1000 – 2000 pasažierus reisā . Uz Ameriku emigrantus veda sekojoši tvaikoņi: “Birma”, “Kursk”, “Russia”, “Czar”, “Czarica”, “Dwinsk”, “Arconia”, bet uz Angliju – “Odesa” un “Saratova” , kā arī angļu kuģu sabiedrību kuģi: “Novo”, “Romeo”, “Runo”, dāņu kuģi “Kazaņa” un “Perma”, bet uz Vāciju emigrantus veda kuģis “Baltika”.

Izdevīgā stāvoklī bija ostas pilsētas, no kurām notika emigrantu izceļošana. Pateicoties emigrantiem peļņu guva ne tikai lielās kuģniecības kompānijas, bet arī vietējie komersanti – veikalu īpašnieki, viesnīcnieki, medicīnas darbinieki, kā arī kultūras iestādes. Emigranti Liepājā uzturējās apmēram mēnesi, kura laikā notika ar izceļošanu saistītu formalitāšu kārtošana – izceļošanai nepieciešamā dokumentācija, pases, medicīnas pārbaudes – tas viss aizņēma laiku, bet neskatoties uz to emigrantiem vajadzēja gan dzīvot, gan ēst, un tie, kuriem bija iespēja, apmeklēja arī dažādās kultūras iestādes. Emigrantu lielā pieplūduma dēļ vajadzēja risināt viesnīcu un atsevišķas ambulances, kas apkalpotu tikai emigrantus, jautājumus. Pēc kuģniecības firmu iniciatīvas Liepāja uzcēla tiem laikiem modernu emigrantu viesnīcu Flotes ielā un ambulanci Baseina ielā. Viesnīca bija spējīga uzņemt 4 – 5 tūkstošus cilvēku vienlaicīgi, arī speciāli būvētā ambulance atviegloja ar emigrāciju saistīto norišu organizēšanu, šeit tika veiktas obligātās medicīniskās pārbaudes pirms izceļošanas.

Viens no vissmagākajiem pārbaudījumiem emigrantiem bija, tā dēvētais, “sanitārais kordons” jeb veselības pārbaude vispirms Liepājā un visbeidzot jau ASV. Diemžēl fakts, ka izietas sanitārās pārbaudes Liepājā, nenozīmēja, ka tiks iziets arī “sanitārais kordons” Elisas salā. Emigrantu ģimenes dažkārt nonāca neapskaužamā stāvoklī, kad kādu no ģimenes locekļiem veselības stāvokļa dēļ sūtīja atpakaļ. Tā laika periodiskajos izdevumos dažkārt var lasīt skumjus stāstus, kādi bija vērojamas “sanitārajā kordonā”, kad nācās šķirties tuviem cilvēkiem, pat vienas ģimenes locekļiem uz mūžu. Traģismu padziļināja vēl tas apstāklis, ka parasti šajā laikā arī naudas līdzekļi bija beigušies. Bieži biļeti uz ASV pirka par pēdējiem līdzekļiem, mājsaimniecības dzimtenē likvidētas, iedzīvē izpārdota. Ir stāsts, piemēram, par ģimeni, kur tēvam ar bērniem atļauj iebraukt ASV, bet māte, kura veselības stāvokļa dēļ tiek aizsūtīta atpakaļ uz Liepāju sajūk prātā un nabadzībā beidz savu dzīvi uz ielas. 

Tāpēc aktuāls bija jautājums par emigrantu savstarpējās palīdzības kases organizēšanu un izveidi. No 1910. gada Liepājā darbojās emigrantu savstarpējās palīdzības kase, kas uz lieliem procentiem deva aizdevumu tiem emigrantiem, kurus atgrieza atpakaļ no ASV. Salīdzinoši daudz emigrantu atgriezās atpakaļ. Daļa bija vīlušies savos sapņos par “lielo iespēju zemi”, bet bija arī daļa, kas devās emigrācijā ar domu uz neilgu laiku “piepelnīties” un, sasniedzot vai pretēji – nesasniedzot, savu mērķi, atgriezās atpakaļ dzimtenē. Laika posmā no 1911.-1913. gadam no ASV uz Liepāju izsūtīja atpakaļ 31923 cilvēkus, kas sastādīja 20% no visiem šajā laika posmā caur Liepājas ostu izbraukušajiem emigrantiem.

Protams, ar izceļošanu saistītie stāsti nav tikai traģiski, bija cilvēki, kuriem tik tiešām paveicās un bija iespējams atrast labāku darbu, nodrošināt labākus dzīves apstākļus sev un ģimenei. Daudzi no tās paaudzes ieceļojušajiem cilvēkiem ASV veidoja savus uzņēmumus, studēja, ieguva atzinību un sociālo stāvokli sabiedrībā, kuru paliekot dzīvot Krievijas impērijā nekad nesasniegtu.   Bija tādi, kuri kļuva par atzītiem akadēmiķiem, zinātniekiem, ASV politiskās dzīves veidotājiem, māksliniekiem, mūziķiem. Šeit jāpiemin Jēkabs Zībergs, Jānis Bušs, Fricis Kreicbergs, Jānis Kvietiņš, Fricis Lešinskis, Kārlis Ozols u.c., kuri aktīvi darbojās sociālajā, sabiedriskajā un politiskajā sfērā – dibināja biedrības (ALTS, Bostonas Latviešu Kara biedrību, Brīvo latvju biedrību, Ņujorkas latviešu biedrību u.c.), izdeva avīzes, organizēja latviešu kultūras pasākumus un spēlēja nozīmīgu lomu Latvijas  de iure atzīšanā 1922.gadā – organizējot delegāciju tikšanās ar senatoriem un ASV valsts prezidentu Vorenu Hardingu.

Iespējams, slavenākais un pazīstamākais emigrants, kurš izceļoja tieši caur Liepājas ostu ir slavenais gleznotājs Marks Rotko un viņa ģimene. Elisas salas muzeja materiālos var atrast ziņas, ka viņa tēvs Jakobs Rotkovičs ar kuģi “Neckar” 1912. gadā 26.augustā ierodas Elisas salā . Gadu vēlāk 1913.gada jūnijā Marks Rotko, īstajā vārdā Markus Rotkovičs, ar māti un māsu pamet Dvinsku (Daugavpili), ar vilcienu nokļūst Liepājā, kur tālāk uzkāpjot uz pasažieru tvaikoņa “Cars” otras klases klāja, un dodas uz ASV.
Masveida izceļošanas rezultātā Liepājā strauji parādījās dažādas ēdināšanas iestādes, frizētavas, veikali, saloni. Ja salīdzina Liepājas Biržas komitejas izdotos gada firmu reģistra pārskatus, tad 1880. gadā Liepājā oficiāli reģistrētas 181 firma, 1889. gadā 241 firma, bet 1903. gadā jau 507 firmas. Tas ir laiks, kad emigrācija pakāpeniski pieņem apjomus un ļauj secināt, ka tās ietekmē notiek pilsētas ekonomiskā attīstība. 19. gs. beigas 20. gs. sākums iezīmē Liepāju kā nozīmīgu emigrācijas centru Austrumeiropas kartē, kā rezultātā pilsētā norisinās ekonomiskā attīstība un uzplaukums.


Rakstā izmantoti materiāli no Jura Kriķa pētījuma, Elisas salas muzeja materiāli, Liepājas muzeja krājuma, periodikas – Libausche Zeitung, Duna Zeitung,

Kristīne Skrīvere

Liepājas muzeja galvenā speciāliste

Publicēts žurnālā "Liepājas vēstules" 2015., Nr.4 (24)

 

Pievienots: 2015-11-05 13:30:02