Rīgas porcelāns Liepājā


No 2015. gada 11. februāra līdz 8. martam Liepājas muzejā būs skatāma izstāde „Rīgas mākslas porcelāns (1925-1940) no Pētera Avena privātkolekcijas. Izstāde apceļo Latviju, lai visu reģionu skatītāji varētu  iepazīties un novērtēt nepelnīti aizmirsto izcilo mākslas lapaspusi.

Savā uzrunā izstādes apmeklētājiem kolekcionārs stāsta: „Manai interesei par Latvijas porcelānu un tā kolekcionēšanu ir divi avoti. Pirmais – mana latviskā izcelsme. Otrs – daudzu gadu aizraušanās ar slaveno padomju aģitācijas porcelānu. Latvijas porcelāna augstā mākslinieciskā kvalitāte, oriģinalitāte un fakts, ka tas pasaulē netaisnīgi ir „aizmirsts” (20.gados to pazina) – šie apstākļi virzīja mani uz kolekcionēšanu”.

Mans vectēvs Jānis Avens no Jaunpiebalgas 1915.gadā aizgāja armijā, lai nekad vairs neatgrieztos. Viņu arestēja Maskavā 1934.gadā un nošāva Magadanā 1938.gadā. Mans tēvs un es – mēs nerunājām latviski, mēs neko nezinājām par mūsu radiem Latvijā un mums nebija sakaru ar viņiem. Mūsu „latvietība” zināmā mērā bija ģimenes mīts, ko balstīja vectēva piemiņa, latviskais uzvārds un padomju pasē ierakstītā nacionālā piederība - latvietis. Tomēr 1980.gadu beigās, kad Latvijas Tautas frontes aktīvisti bija atbraukuši pēc padoma pie mana tēva, PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Oļega Avena, mēs tūliņ lūdzām palīdzību, lai atrastu mūsu radiniekus. Mums palīdzēja. 1990.gadā mēs ar tēvu Jaunpiebalgas viensētā pirmo reizi iegājām mājā, ko 19.gadsimta vidū bija uzcēlis mans vecvecvectēvs. Iepazināmies ar mana vectēva māsu. Viņa bija pārdzīvojusi izsūtīšanu uz Sibīriju, kur nomirusi mana vecvecmāte, un labi runāja krieviski. Kopš tā laika pamazām sāka arvien vairāk iedegties mana līdz tam klusi gruzdējusī interese par manas ģimenes vēsturi un līdz ar to - par Latviju. Ieskatoties vecās ģimenes fotogrāfijās, es centos saprast, kas bija mani latviešu senči, par ko viņi domāja un sapņoja. Un jāsaka, ka vienu no visskaidrākajiem vēstījumiem par kādu zemi dod tās māksla. Interesē par latviešu glezniecību un porcelānu dabiski atbalsojās interese par Latviju”.                                                                

Mākslas priekšmetu krāšanai pasaulē ir sena vēsture, un daudzu nozīmīgu muzeju pamatus licis kādas personas veidots krājums. 21.gadsimtā privātas kolekcijas nereti pārtapušas par sabiedrībai pieejamiem privātiem muzejiem. Latvijā mākslas priekšmetu kolekcionēšana ir būtiski mainījusies pēdējo divdesmit gadu laikā. Top jauni krājumi, un to izveides mērķis nav tikai brīvo finansiālo līdzekļu ieguldīšana vai gandarījums par vērtīga mākslas objekta ieguvi savā īpašumā.  Šo jaunā tipa krājumu glabāšanas, sistematizācijas un eksponēšanas nosacījumi dažkārt tuvojas muzeju darbības principiem. Jaunos procesus raksturo ne tikai kvantitatīvie rādītāji. Kolekcionāri, kuru finansiālās iespējas ir pietiekamas, mūsdienās savu krājumu veidošanu uztver kā intelektuālu rotaļu, kā radošu pašizteiksmi,  izvēloties sev tuvas un interesantas tēmas.

Pirms dažiem gadiem kolekcionāru Pēteri Avenu ieinteresēja Rīgas mākslas porcelāns un tagad viņa kolekcija ietver jau ap 500 priekšmetu. Pēteris Avens apzinās un novērtē savu latvisko izcelsmi, un viņa mērķis ir ne tikai savākt mākslinieciski augstvērtīgu kolekciju, bet arī glabāt un eksponēt to zemē, kur radīti šie izcilie mākslas darbi. Un atkal kolekcionāra vārdi: „Un nu par porcelānu. Padomju pirmskara porcelānu es sāku krāt ne tikai tādēļ, ka tas ir ļoti skaists. Lomonosova Porcelāna fabrikas (kādreizējā Imperatora fabrika Pēterburgā) produkcijai ir kāda būtiska īpašība – šis porcelāns ļauj izsekot, kā padomju sabiedrībā laikā starp Oktobra revolūciju un Tēvijas karu attīstījās ideoloģiskās un estētiskās  vadlīnijas. Porcelānā strādāja izcili mākslinieki un tēlnieki, un viņu šķīvjos un figūriņās atspoguļojas gan grupas „Mir iskusstva” estētika laikā pirms Oktobra apvērsuma, gan 20.gadu revolucionāri romantiskā heroika, gan 30.gadu oficiālā varonība un padomju „ bīdermeiers”.  Latvijas porcelānam ir citas kvalitātes. Pirmkārt, te sabiedrība nebija tik ideoloģizēta kā Padomju Savienībā, un valsts nebija darbu pasūtītājs. Un tomēr 20.-30.gadu porcelānā pilnā mērā atspoguļojas inteliģences garīgie meklējumi, nacionālo tradīciju mākslinieciskās apguves mēģinājumi, nacionālās un vienlaikus laikmetīgās estētikas veidošanās un savas vietas noskaidrošana Eiropas mākslā.

20.gadsimta 20.gadu   sākumā jaunajā neatkarīgajā Latvijas Republikā veidojās spilgtas mākslinieciskas personības un tapa jauna māksla, ko raksturoja gan izteikta nacionālā identitāte, gan saikne ar aktuālajām parādībām Eiropas mākslā. Eiropā un pasaulē bija mainījusies ne tikai politiskā un ekonomiskā situācija, cits bija arī dzīves ritms un veids, un šajos apstākļos latviešu mākslinieki pievērsās domai par par nacionālās idejas apgarotas un  stilistiski vienotas priekšmetiskās vides izveidi.

Trīs jauni mākslinieki – gleznotāji Romans Suta un Aleksandra Beļcova un grafiķis Sigismunds Vdbergs – mēģināja realizēt latviešu dekoratīvajā mākslā šos jaunos vienotas vides principus un iedibināja nacionāli-konstruktīvu stilu, kur laikmetīgais novatorisms, modernisma ideja un konstruktīvā domāšana organiski apvienojās ar nacionālo estētiku. Pasākumu finansiāli atbalstīja literāte, diplomāte un mecenāte Austra Ozoliņa-Krauze. 1925.gada 1.februārī tika reģistrēta Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrība „Baltars” (no latīņu Ars Baltica – Baltijas māksla). Mākslas vēsturē "Baltars" pazīstams kā  porcelāna apgleznošanas darbnīca. Ar izvēlēto nosaukumu autori uzsvēra māksliniecisko ideju saikni ar savu zemi un tautu, ar tās gadsimtu tradīcijām un priekšstatiem par skaisto. Tas bija arī Rīgas mākslinieciskā porcelāna sākums, jo porcelāna apgleznošana kļuva par Latvijas mākslas visjaunāko un daudzsološāko jomu.

Sigismunds Vidbergs bija apguvis profesionālo izglītību barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, kamēr pārējiem projektā iesaistītajiem trūka nepieciešamo iemaņu darbam ar porcelānu, tādēļ tika pieaicināts pieredzējušais praktiķis Dmitrijs Abrosimovs, kurš bija ilgus gadus strādājis Kuzņecova fabrikās Krievijā un Rīgā. Mākslinieki izstrādāja metus, un D.Abrosimovs tos realizēja, veicot porcelāna apgeznošanu. Tika izmantotas gatavas formas, galvenokārt no Eiropas fabrikām. Darba procesā jaunie mākslinieki apguva tehnoloģijas nianses un materiāla iespējas.

Panākumus un atzinību atnesa jau 1925.gads, kad Parīzē starptautiskajā izstādē L`Exposition Internationale des Arts Décoratifs et Industriels, kura pasludināja Art Déco laikmeta sākumu, darbnīca „Baltars” un Sigismunds Vidbergs tika apbalvoti ar zelta medaļām, bet Romans Suta saņēma bronzas medaļu.

Jaunās dekoratīvās mākslas nozares izaugsmi un katra mākslinieka individuālo attīstību veicināja tādi labvēlīgi faktori  kā darbnīcā valdošā radošā enerģija, pieaugošā publikas interese un starptautiskā atzinība. Tomēr darbnīca nenesa peļņu, un tās materiālā bāze bija visai nedroša. Šādu situāciju izraisīja pretruna starp radošo darbību un rentabilitāti, kas faktiski bija iekodēta  jau pašā darbnīcas idejā par unikālu mākslas priekšmetu radīšanu, kamēr tiražēšana vai masveida produkcija netika paredzēta. Katra priekšmeta pašizmaksa bija ļoti augsta, tādēļ „Baltara” izstrādājumi bija dārgi, tos iegādāties varēja tikai turīgi ļaudis. Finansiālu atbalstu no valsts darbnīca nesaņēma, bet pieeju plašākam pircēju lokam liedza produkcijas augstā cena. Dažkārt nepietika līdzekļu pat apgleznojamo formu iegādei. Šādi apstākļi nevarēja veicināt darbnīcas attīstību, un 1928.gadā tās darbība tika izbeigta.

Diemžēl, porcelāns ir trausls, un saglabājušos „Baltara” darbu ir samērā nedaudz, tie kļūst par muzeju un privātu kolekciju lepnumu.  Darbnīca pastāvēja neilgi, tomēr tās mākslinieku veikums ir atstājis spilgtas pēdas ne tikai latviešu dekoratīvajā mākslā, tas vērtējams kā mūsu klasiskā modernisma ieguldījums 20.gadsimta mākslas vēsturē. „Baltara” porcelāns ir neatņemama sastāvdaļa Latvijas Kultūras kanonā, kur ietverti visi nozīmīgākie kultūras sasniegumi. „Baltara” darbības nozīmi novērtēja arī Pēteris Avens: „ Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Sigismunds Vidbergs un viņu sekotāji spēja radīt savu patiesi oriģinālo estētiku, kas cieši saistīta kā ar Eiropas Art deco,  tā ar latviešu romantisko tradīciju. Viņu darbiem, it sevišķi darbnīcā „Baltars” radītajiem, raksturīgs ārkārtīgi augsts mākslinieciskais līmenis. Bet ārpus Latvijas tas maz pazīstams”.

Darbnīca „Baltars” mākslinieciskajā porcelāna visvairāk bija Romana Sutas darbu, tos raksturo skaidra izpratne par formas stilizāciju, visu kompozīcijas daļu ornamentalizācija, impulsīva ekspresija. Mākslinieka radošais diapazons bija neparasti plašs, turklāt gan glezniecībā un grafikā, gan teātra dekorācijā un dekoratīvajā mākslā viņš bija novators.

Galvenais māksliniekam bija viņa daiļrades tuvība tautas vēsturei, dzīvei un garam, kas izteikta laikmetīgā, lakoniskā un saprotamā mākslinieciskā formā. Sevišķi nteresantas ir Romana Sutas kompozīcijas par latviešu senlaiku kāzu tēmām. „Kāzu” kompozīcijās valda dižens miers, tās skan kā himna tautas garīgajam spēkam, tās seno tradīciju skaistumam. Kolorītā Suta meklējis mentāli adekvātus risinājumus, visbiežāk ieturot tautas mākslai raksturīgo sarkanīgi-brūno toņu silto gammu.

Aleksandras Beļcovas izvēlētās tēmas raksturo lirisms un daudzveidība, viņa organiski un emocionāli interpretējusi dažādu tautu kolorītu un ornamentiku. Var teikt, ka viņas radītajās kompozīcijās porcelānam atspoguļojas mākslinieces ceļš glezniecībā no kubisma līdz „jaunajai objektivitātei” (vai jaunajai lietišķībai – kā tagad ir pareizāk teikt?).

Sigismunda Vidberga darbos ir jūtama grafiķa domāšana un drošā roka. Viņa kompozīcijas pazīstam pēc to īpašās elegances, ko radījis dinamiskais un drosmīgais risinājums, precīzais un lakoniskais melnbaltais zīmējums,  smalkā kontūrlīnija un sarkanie vai zelta akcenti. Eksperimenti ar krāsu laukumiem viņu nav interesējuši. Dekoru Vidbergs visbiežāk izmantojis minimāli, atstājot neapgleznotu porcelāna tīro virsmu ar materiālam raksturīgo maigo spīdumu.

Kad darbnīca „Baltars” bija beigusi pastāvēt, pie preses magnātu Benjamiņu ģimenei piederošās ķīmiski-tehniskās laboratorijas „Burtnieks” 1929.gadā tika nodibināta jauna porcelāna apgleznošanas darbnīca. Lai nodrošinātu produkcijas augstu kvalitāti, Emīlija Benjamiņa uzaicināja Sigismundu Vidbergu uzņemties darbnīcas vadību. Metus porcelāna apgleznojumiem darināja ne tikai Vidbergs, bet arī Jūlijs Madernieks, Niklāvs Strunke, Ansis Cīrulis un citi mākslinieki, bet darbu tehniskajai realizācijai tika pieaicināts meistars Dmitrijs Abrosimovs. No 1931.gada kopā ar viņu strādāja Annija Eska, kura profesijas pamatus bija apguvusi darbnīca „Baltars” studijā.

Arī darbnīcā „Burtnieks” apgleznoja gatavas formas – vāzes, šķīvjus, pelnu traukus, cigarešu etvijas u.tml.   Ražotā produkcija bija populāra, kaut arī vairāk uzmanības tika veltīts tās noietam un rentabilitātei, nevis mākslinieciskajām kvalitātēm. Darbnīca pastāvēja līdz 1939.gadam.

20.gadsimta 30.gadu mākslā dominēja tautiskais romantisms. Par galveno tēmu kļuva daudzveidīgi variētas tautas dzīves ainas, tautudēli un tautumeitas, kompozīciju sērijas pēc tautasdziesmu motīviem. Arī Sigismunds Vidbergs daudzkārt pievērsies minēto sižetu variācijām, kurās atkārtojas labi pazīstamas detaļas – eglīšu silueti,  mākoņu viļņveida aprises, personāžu tipi. Cita viņa daiļrades populāra līnija bija  Art Déco stilā veidotas kompozīcijas par antīkām vai laikmetīgām tēmām.

Tautiskā romantisma idejas un latviešu ornamentu stilizācija vienmēr bija tuvas latviešu nacionālā stila pamatlicējiem Jūlijam Maderniekam un Ansim Cīrulim. Spilgts šo interešu iemiesojums ir dažādos variantos pazīstamā vāze par senlatviešu mitoloģijas tēmu „Trīs Laimas” (Ansis Cīrulis). Cilvēka mūža un likteņa noteicēja Laima gleznota dažādu Latvijas novadu tautastērpos, tādējādi iemiesojot likteņlēmējas trīs veidus – Laimu, Kārtu un Dēklu.

Sadarbībā ar „Burtnieku” pieredzi porcelāna jomā guvis daudzšķautnainais mākslinieks Niklāvs Strunke, kurš 1933.gadā kopā ar Erastu Šveicu nodibināja darbnīcu „Ripors” (pastāvēja līdz 1934.gadam). Īsajā laikā radītie tautiskā romantisma darbi izceļas ar augstu māksliniecisko līmeni.

Niklāva Strunkes darinātajām grāmatu ilustrācijām raksturīgā skaidrība un dinamisms saglabājusies arī viņa metos porcelāna apgleznojumiem. Sevišķi interesanta ir 8. Dziesmu svētkiem veltītā dekoratīvo šķīvju sērija.  1933.gadā Latviešu-zviedru tuvināšanās  biedrība astoņus šīs sērijas šķīvjus uzdāvināja Patrikam de Reutersverdam, Zviedrijas sūtnim Latvijā. Laikā no 1936. līdz 1939.gadam Niklāvs Strunke darinājis metus arī Jesena fabrikai, šajā periodā tapušas karafītes „Tautudēls” un „Tautumeita”  slavenajam Otto Švarca restorānam Rīgā.

Jau no 19.gadsimta Rīga bija labi noorganizētas porcelāna ražošanas centrs. Te 1841.gadā tika dibināta krievu uzņēmēja Sidora Kuzņecova ražošana, no 1887.gada – Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrika, bet kopš 1886.gada darbojās arī vācu rūpnieka Jakoba Jesena fabrika. Porcelāna ražošanas attīstību Rīgā veicināja vietējās izejvielas un ostas, kas nodrošināja gatavās produkcijas eksportu.

Kādreiz slavenā Kuzņecova fabrika 1930.gados nonāca stagnācijā. Tur vainojamas gan grūtības, atjaunojot ražošanu pēc Pirmā pasaules kara, gan 20.gadsimta 20.gadu ekonomiskā krīze, gan 1933.gada ugunsgrēks un citi faktori. Nācās meklēt jaunus risinājumus, kas dotu iespēju optimizēt ražošanu, atjaunot sortimentu un paaugstināt produkcijas mākslinieciskās kvalitātes. 1934.gadā tika dibināta akciju sabiedrība, un fabrikas jaunais pilnais nosaukums bija: Akciju sabiedrības „M.S.Kuzņecovs. Porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrika”. Jaunajā ekonomiskajā modelī par vienu no noteicošajām ievirzēm kļuva sadarbība ar profesionāliem māksliniekiem  Romanu Sutu, Vili Vasariņu, Ansi Cīruli, Jāni Kugu, Ludolfu Libertu un citiem. Pēc profesionāļu izstrādātajiem metiem porcelānu apgleznoja pieredzējušie meistari Vladimirs Kandijevs, Aleksandrs Šļepņovs, Ivans Laminskis. Tad pat fabrikā tika pieņemtas vairākas jaunas apgleznotājas bez profesionālas izglītības, kuras visas specifiskā darba nianses apguva praksē. Nadežda Boiko, Tamāra Meija, Olga Kateņeva, Elizabete Maļikova-Gegello  un citas talantīgākās jaunpienācējas jau drīz sāka izstrādāt savas patstāvīgās kompozīcijas.

Romana Sutas sadarbība ar Kuzņecova fabriku sākās 1931.gadā, dodot māksliniekam iespēju turpināt savas laikmetīgā dizaina radīšanas idejas attīstību. Viņš radīja ļoti daudz metu porcelāna un keramikas izstrādājumu apgleznošanai un formu izveidei. Daudzus no šiem metiem labākie Kuzņecova fabrikas meistari realizēja materiālā.  Suta uzskatīja, ka fabrikai mākslinieks ir tikpat nepieciešams kā ķīmiķis vai tehnologs. No 1933.gada fabrikā strādāja Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas darbnīcu beigušais Vilis Vasariņš. Lieliski pārvaldot profesionālās iemaņas, viņš spēja radīt sarežģītas  un nevainojami izpildītas kompozīcijas. Šajā periodā mākslinieku daiļrade kopumā gan tematiski, gan stilistiski iekļaujas tautiskā romantisma strāvā.

Organizatoriskie pārkārtojumi un radošie meklējumi deva iepriecinošus rezultātus. Jau 1935.gadā uzņēmums tika pārstāvēts starptautiskā izstādē Briselē, kur tā stends guva ievērību, bet 1937.gadā Parīzē notikušajā izstādē  L`Exposition Internationale de Paris 1937 Arts et techniques dans la vie moderne  akciju sabiedrība „M.S.Kuzņecovs” ieguva Grand Prix, Romans Suta – Goda diplomu, apbalvojumus saņēma arī Jēkabs Bīne un Vladimirs Kandijevs (zelta medaļas) un Ansis Cīrulis, Herberts Mangolds un Vilis Vasariņš (sudraba medaļas).

Par senajām Kuzņecova fabrikas ēkām mūsdienās liecina tikai skursteņi. Toties atmiņas par pagājušo laiku radošo azartu un izcīnītos sasniegumus patvērušās porcelāna priekšmetos, to izsmalcinātajās formas un tīrajās krāsas. Muzeji un privātaas kolekcijas saglabās šīs vērtības nākamībai. 

Ludmila Neimiševa

Pievienots: 2015-03-02 16:48:52