Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs

Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs

Dienvidkurzemes novads aizņem plašu apgabalu Kurzemes dienvidrietumu daļā. To mēdz dēvēt arī par Lejaskurzemi. Tās lauku sadzīvei raksturīga senu materiālās un garīgās kultūras elementu saglabāšana salīdzinoši ilgāk nekā citviet Latvijā. Īpaši tas sakāms par tradicionālo tautastērpu darināšanu un valkāšanu trīs pagastos – Rucavā, Nīcā un Bārtā. Dienvidkurzemē šīs tradīcijas izzuda līdz ar pēdējām 20. gs. sākumā dzimušajām to darinātājām un valkātājām, t.i. 20.gs. otrajā pusē. Līdz ar to izpratne par autentisku, katram pagastam vien raksturīgu tautastērpu saglabājusies līdz mūsdienām.

Tautas apziņā dziļi iesakņojušies arī priekšstati par ģimenes godu tradicionālo kārtību un tās ievērošanas nepieciešamību, līdz ar materiālās kultūras elementiem neļaujot izzust novada folkloras vērtībām.

Liepājas muzeja ilggadējais vadītājs un dibinātājs Jānis Sudmalis 35 gadus veltījis Liepājas muzejam, veidojot arī tā etnogrāfijas kolekciju.  Liepājas muzeja etnogrāfijas kolekcijas veidošanās notikusi Jānim Sudmalim ietekmējoties no Latvijas etnogrāfiskā muzeja veidotāja Matīsa Siliņa. Tieši viņš bija pamudinātājs J. Sudmalim uzsākt materiālu vākšanu Liepājas novadā. Jāņa Sudmaļa izveidotā muzeja etnogrāfijas kolekcija vispusīgi raksturoja Dienvidkurzemes lauku sadzīvi, materiālās un garīgās kultūras vērtības. Tā arī kalpoja par pamatu ekspozīcijai „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.  

Pirts

Pirts senajiem latviešiem ir īpaša vieta, šeit krustojas dzīvo un mirušo pasaules, un pamatoti to var uzskatīt par vienu no senā latvieša dzīves centriem. Latviešiem ar pirti saistās daudz ieražu un ticējumu. Te jāmin ieražas un ticējumi sakarā ar mazu bērnu saņemšanu pirtī un mazgāšanu. Piemēram, pirti nekurināja ar egles malku, lai bērns neizaugtu kašķīgs, nesaticīgs. Pirtī mazgājās un dažkārt līdz bērēm guldīja mirušos, baroja veļus, kā arī tur notika citas ar mirušiem saistītas izdarības. Pirts – tā bija seno latviešu saikne starp dzīvo un mirušo pasaulēm.

Klēts

Lauksaimniecības ražojumu uzglabāšanai ilgākam laikam bija nepieciešamas īpašas telpas. Laika gaitā izveidojās atsevišķa celtne – klēts, zemnieka saimniecībā saražoto pārtikas līdzekļu, apģērbu un dažu iedzīves priekšmetu glabātava. Klēti centās būvēt sausākā vietā uz augstākiem pamatiem, lai tādējādi paceltu to virs zemes un radītu zem grīdas gaisa plūsmu, kas telpu pasargā no mitruma un sasmakuša gaisa.

Drēbju skapji stāvēja klētī. Skapji seno latviešu dzīves telpā parādās tikai ap 19. gs. sākumu. Pirms tam kā vīriem, tā sievām drēbju glabāšanai noderēja tīnes, lādes, šķirsti. Kad meitas precējās, tēvs taisīja skapjus drēbēm, kas nāca līdzi līgavai kā līgavas pūra sastāvdaļā. Arī tie stāvēja klētī.

Vasarā drēbju klētīs dzīvoja meitas, puiši, retāk precētie ļaudis, tāpēc neatņemama klēts interjera sastāvdaļa bija gulta. Bieži drēbju klēti bija viena vai vairākas gultas, jo klētī dzīvoja kalpu meitenes.

Rija

Latvijas klimatiskie apstākļi nav ļāvuši graudus un linus žāvēt uz lauka, tieši tādēļ tika celta speciāla ēka šī procesa veikšanai. Pirmās ziņas par rijām kā vietu un telpu labības žāvēšanai un kulšanai parādās jau 13.gadsimtā, kad kāds vācu ziņojums stāsta par tiesas izšķiršanas veidiem ­– uz lauka vai rijā.

Rija ir savrup celta guļbaļķu ēka, sākotnēji tā bija vientelpas ēka, kurās gan žāvēja, gan kūla, taču laika gaitā dažādos novados attīstījās atšķirīgi riju veidi. Dienvidkurzemē vispopulārākās bija rijas ar piedarbu.

No aitas līdz audumam

Viena no senākajām prasmēm, ko apguva un lietoja Kurzemes lauku sētā ir aitu vilnas pārstrāde. Tā saistīta ar diezgan garu un laikietilpīgu procesu, kas savukārt sadalāms vairākos posmos – aitu cirpšana, vilnas apstrāde, dzijas ieguve, aušana un gatavā apģērba šūšana. Visi darbi, kas šajos posmos tiek veikti, ir saistīti ar roku darbu un vienkāršiem darbarīkiem.

Rudens un ziemas vakaros saimes istabā veica visus darbus, kas bija saistīti ar vilnas pārstrādi un audumu aušanu. Tos darīja saimes sievietes dažādās paaudzēs. Vieglākos un vienkāršākos darbus veica bērni. Bērnu pārziņā bija arī skalu gaismas uzturēšana saimes istabā.

Godi

Latviešu tradicionālie svētki dalāmi divās grupās: gadskārtu ieražas un ģimenes godi. Godi mūsu senču izpratnē bija lielas svinības ar bagātīgu mielastu un neiztrūkstošu sastāvdaļu – tradicionālām latviešu ieražām un rituāliem. Daudzas ieražas un rituāli mūsdienās vairs netiek piekopti, bet līdz pat 19. gs. beigām Dienvidkurzemē tie bija nozīmīga un neiztrūkstoša ne tikai godu, bet arī ikdienas sastāvdaļa.

Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi: dot bērnam vārdu un uzņemt viņu par dzimtas locekli. Parasti bērnam deva tuvinieku vārdus, ticot, ka līdz ar vārdu viņš mantos  labās īpašības un būs laimīgs. Kad kristībnieki pārbrauca no baznīcas, notika kristību otrā daļa – pādes dīdīšana ar nolūku labvēlīgi ietekmēt bērna likteni.

Svarīgākais un tradīcijām bagātākais notikums mūžā bija kāzas. Kāzu tradīcijas laika gaitā ir mainījušās, arī dažādos novados tās bijušas atšķirīgas, tādēļ saglabātie priekšmeti iezīmē tikai atsevišķus elementus.

Aiziešana aizsaulē latviešiem nav traģiska. Bēres bija viens no lielākajiem ģimenes godiem. Bēres ilga divas dienas. Kā savdabīgs konservatīvisms dzīves kārtības uztverē uzskatāma ieraža Nīcas un Rucavas sievietēm darināt t.s. bēru pūru, jo bija pieņemts „visiem dot cimdu pāru par to aprakumu.”  Bēru cimdus mēdza dāvināt izvadītājam, krusta nesējam un zārka nesējiem.

Podniecība

Īpašu uzplaukumu un plašāk zināmu atpazīstamību Rucavas podniecība ieguva starpkaru periodā, kad pieauga nacionālisma līmenis, līdz ar to atkal godā tika celti latviešu darinājumi.

Podnieka amata noslēpumi tika pārmantoti savas dzimtas ietvaros. Tēvi apmācīja dēlus, lai tie varētu veidot tikpat labus un izturīgus traukus. Līdz ar tradīciju mantošanu jau 19. gs. iezīmējās niansētas atšķirības katras ģimenes gatavotajos podos.

Podu kvalitāti garantēja māli, kas iegūti no Palaipes, Miemju kalna vai Liepājā pirktie. Podnieki izmantoja sarkanos, zilos, baltos mālus, kuriem krāsai vai glazūras jeb vāpes noturībai pievienoja dzelzs skaidiņas, varu, svinu vai liellopu asinis. Tāpat bija liela māksla podus sakārtot ceplī, lai visiem pietiktu vietas un lai dedzināšanas laikā tie nesaplīstu.

Kārlis Volgemūts bija Rucavas podniecības pēdējais pārstāvis, kas savu darbību izbeidza 20.gs. 40.gados. Pēc viņa senā amata prasmes vairs nebija kam nodot, jo daļa podnieku ar vācisko izcelsmi Rucavu pameta 1939. gadā, bet pārējie darbību pārtrauca dažādu saimniecisku iemeslu dēļ.

Smēde

Kalēja amats ir viens no senākajiem, tomēr kā atsevišķa nozare latviešu etnogrāfijā ir maz pētīta. 18. gs. pirmajā pusē pieauga lauku amatnieku skaits, kuri neapstrādāja vairs zemi, bet iztika no amata.

1870. gados, kad darbarīku un transporta līdzekļu darināšanā vairāk sāka izmantot dzelzi, Kurzemes ciemos vairs nepietika ar tiem kalējiem, ko spēja nodrošināt kalēju dzimtas. Tāpēc bija gadījumi, kad pieauguši cilvēki mainīja nodarbošanos un kļuva par kalējiem. Parasti kalvēs, izņemot muižas kalves, strādāja viens kalējs.

Zemnieku pasūtījumi lauku kalējus vienmērīgi un pilnīgi ar darbu nenoslogoja, tāpēc pilsētu un miestu tuvumā dzīvojošie turīgākie kalēji sāka pirkt dzelzi paši un no pasūtījumiem brīvajā laikā darināja dzelzs priekšmetus, kurus pārdeva vietējos gadatirgos. 19.gs. beigās kalēju skaits pakāpeniski pieauga, un sāka veidoties kalēja amata iedalīšana sīkākās specialitātēs – pieauga atslēdznieku skaits, bija izveidojušās kaparkalēju, skārdnieku un ieroču meistaru specialitātes. Šāda darba dalīšana vairāk raksturīga pilsētu un miestu metālapstrādātāju vidū, laukos kalēji joprojām palika universāli metāla apstrādātāji.

Viskvalificētākie un labāk situētie bija muižās nodarbinātie kalēji, kuri uzturēja kārtībā muižas saimniecības un transporta inventāru. Muižas kalējus izvēlējās visai rūpīgi. Muižu kalvēs nereti strādāja vairāki kalēji: viens no viņiem bija atbildīgais jeb meistars, pārējie – viņa palīgi. Te darināja modernākus rīkus, izlietoja vairāk dzelzs nekā kalēju darbnīcās, kas apkalpoja zemniekus.

Pievienots: 2015-02-19 14:37:51